Vēžus kā lielisku delikatesi vienmēr ir novērtējuši gardēži. Skandināvijā ir pat vairāki simti vēža fermu, bet kaimiņos Latvijā – pāri par divdesmit. Un Lietuvā ir ļoti maz cilvēku, kas to dara. Kāpēc?

MĀJAS, MĪĻĀS MĀJAS

Ir zināmi divi vēžu audzēšanas veidi: rūpnīca un dīķis. Pēdējais ir ekonomiski izdevīgāks un dzīvotspējīgāks.

Vēži nav prasīgi, bet dzīvo tikai tīrā ūdenī. Mūsu gruntsūdeņi ir zināmā mērā piemēroti. Tiesa, augsne dīķim vispiemērotākā ir Austrumlietuvā. Turklāt vēžveidīgajiem nav jācep atsevišķs dīķis, tie lieliski sadzīvo ar mierīgām zivīm, piemēram, karpām, kuru pie mums ir daudz. Tā kā vēži ir saldūdens mīļotāji, vislabāk ir izveidot dīķi ar tekošu ūdeni. Tomēr šis nosacījums nav nepieciešams. Daudz svarīgāk, lai vēžiem būtu iespēja izrakt alas apakšā un ierīkot nojumes. Šim nolūkam ļoti piemēroti ir māla vai akmeņains dibens un mākslīgās nojumes.

Vēžu dīķim jābūt aptuveni 1,2 metru dziļam un 0,1 ha platībā. Svarīgi, lai dīķa populācija nebūtu pārāk liela, jo tas izraisītu katastrofālu skābekļa samazināšanos. Vēžiem minimālais skābekļa saturs ir 5-7 mg/l. Un, ja ūdenstilpne neplūst, ir nepieciešams ierīkot ūdens noteci un pārklāt to ar vārstu. Apmēram viena trešdaļa ūdens ir jānolej un jānomaina ik pēc 2-3 nedēļām.

UZTURS

Vēžu barošana sākas, kad ūdens temperatūra sasniedz 7 grādus. Lai gan viņi ēd visu, vislabākais ir īpašs barības maisījums. Uzturā var iekļaut arī dzīvas sliekas, gliemežus, odu kāpurus, vārītus burkānus, kartupeļus, putras. Vidējais barošanas ātrums ir 2 procenti no ķermeņa svara.

Mākslīgi baroti vēži aug lielāki nekā savvaļā, tāpēc tie ir piemērotāki pasniegšanai uz galda. Krabji, kas ir trīs gadus veci, parasti ceļo no dīķiem uz tirdzniecības vietām. No 1 ha dīķa gadā var sagaidīt 300-400 kg produkcijas.

SUGAS

Privātos dīķos šauri vēžveidīgie nobriest 3 gadus, dabiskos apstākļos ap piekto. To garums ir 7-8 cm. Tās var vairoties trešajā dzīves gadā, mātīte vienā reizē nogatavo apmēram 100-400 olas. Vairojas rudenī, kad ūdens temperatūra sasniedz 4-5 grādus. Dabā tas izdzīvo līdz 10 gadiem.

Vēžveidīgie ir gaļīgāki, garšīgāki, barojošāki. Turklāt, atšķirībā no šaurlapām, tās netiek importētas. Lietuvas ūdenstilpēs tie vairojas jau ilgāku laiku. To audzēšanas tirgus Eiropā ir daudz mazāk pārpildīts nekā šaurlapju audzēšanas tirgus. Šie vēži parasti ir brūni, taču nebrīnieties, ja pieņemat arī zilos. No citiem vēžiem tie atšķiras ar gaļīgajām, izteiksmīgajām, platajām knaiblēm. Pieaugušie vēži var svērt līdz 300 g un būt 10 cm gari.

Šo vēžu audzēšana ir grūtāka. Atšķirībā no šaurlapām, to mātītes nogatavo uz pusi mazāk ikru, tās ir ļoti jutīgas pret izmaiņām vidē, temperatūras atšķirībām vai skābekļa trūkumu. Ir grūti dzīvot lielās grupās. Kanibālisms ir vairāk izplatīts platlapju vidū. Tie ir rūpīgi jāsakārto pēc izmēra un dzimuma. Vēži nobriest 3-4 gados. Vaislas laikā mātīte nogatavojas no 50 līdz 200 olām. Vairojas oktobrī-novembrī. Vēži izšķiļas jūnijā.

KĀDU VEIDU IZVĒLĒTIES?

Iesācējiem vēžu audzētājiem ieteicams izvēlēties šauras miesas vēžus. Galvenokārt tāpēc, ka tie ir mazāk prasīgi pret skābekļa saturu un temperatūras režīmu. Otrkārt, viņi mazāk rok alas, tāpēc arī akmeņains dibens nav vajadzīgs. Treškārt, šaurlapu mātītes nobriest daudz vairāk olu nekā platlapu mātītes. Ceturtkārt, kanibālisms viņu vidū ir retāk sastopams, viņi ir pielāgoti dzīvošanai lielās grupās, tāpēc nebūs tik svarīgi šķirot pēc dzimuma vai lieluma. Un, piektkārt, Zviedrija patērē aptuveni 3000 tonnu vēžu gadā. Vietējie audzētāji spēj laist tirgū tikai aptuveni 75 procentus no savas produkcijas. Atlikušo daudzumu importē šī Skandināvijas valsts. Tātad ir lieliska eksporta iespēja.

"Mans dīķis", 2016. gada 1. nr

Reda BUTKUVIENĖ

Avoti:

Vēžu audzēšana, sagatavoja Guoda Mac-kevičienė, Liongina Mickėnienė u.c., Viļņa, 2007.g.

Biotehnoloģija un krājumu atjaunošana zivju un vēžu audzēšanai. Izdevusi Lietuvas Hidrologu biedrība, Viļņa, 2008. gads

Lietuvas Zinātņu akadēmija. Konkurētspējīga lauksaimniecība un tās nozīme valsts ekonomikā. Viļņa, 2001

J. Huner Saldūdens cayfish Ziemeļamerikā, Eiropā un Austrālijā: Astacidae, Cambaridae un Parastacidae dzimtas. Pārtikas produkti. Londona 1994

D. M. Holdičs, R.S. Lejas saldūdens vēži: bioloģija, apsaimniekošana un izmantošana. Londona. 1988. gads